Artūrs Skrastiņš atzīmē 51. dzimšanas dienu uz skatuves, bet neparastā dāvana nāk no studentiem

Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš 51. dzimšanas dienu pavadīja tur, kur jūtas vismājīgāk, uz skatuves. Tās pašas dienas vakarā viņš spēlēja jaunajā iestudējumā “Orākuls” poļu režisora Lukaša Tvarkovska komandā. Svinības viņš nerīko, jo septembra vidus teātrī parasti nozīmē pirmizrādes un ģenerālmēģinājumus. Toties šogad viņš saņēma dāvanu, kas patiesi iepriecināja un mazliet arī sasmīdināja, studentu uzdāvinātu cepuri ar Dieva aci. “Atzinīgi vārdi un šādi sīkumi, kuriem ir nozīme, man ir svarīgāki par dārgām lietām,” viņš saka.

Dzimšanas diena kā darba diena, un dāvana, kas atstāj pēdas atmiņā

“Orākuls” ir Tvarkovska zinātnes triloģijas otrā daļa, kas no Rūras triennāles Vācijā atnāca uz Rīgu ar lielu rezonansi. Dailes teātrī izrāde turpina no “Rotkho” iesākto starptautisko latiņu, apvienojot kino valodu, tiešraides kameras un teātra klātbūtni. Skrastiņš tajā spēlē Bleiku Lemoinu, bet līdzās ir ilggadējie kolēģi un viesmākslinieki, sākot no Vitas Vārpiņas un Ilzes Ķuzules Skrastiņas līdz lietuviešu aktrisei Nelei Savičenko. Iestudējuma pasaules pirmizrāde notika Duisburgā, bet Latvijas pirmizrāde 19. septembrī Dailē iezīmēja sezonas lielāko skatuves notikumu.

Cepure ar Dieva aci izklausās pēc jokpiena, tomēr studentu dāvana ir ļoti teātra cilvēka dāvana. Tā ir simbols pamanīt neredzamo, saglabāt ironiju par sevi un turpināt darīt darbu, kurā jābūt atvērtam uztverei. Šis mazais žests labi salīmējas ar aktiera ikdienu, kas vasarā bijusi saspringta. Viņš brauca viesizrādēs ar “Rothko”, tad ienira “Orākula” mēģinājumos. Starp citu, tieši “Rothko” pēdējos gados aizvedis Dailes aktierus uz lielākajām Eiropas skatuvēm, no Parīzes un Milānas līdz Vīnei un Londonas “Barbican”.

Starp skatuvi un dārzu

Skrastiņš intervijā pasmaida, ka dzimšanas dienas parasti aizmirst, jo 18. septembrī vienmēr ir vai nu pirmizrāde, vai ģenerālis. Svinēšanas vietā viņš stāsta par vasaru, kurā paspējis iestādīt gurķus un tomātus, bet ražu daļēji salicis burciņās. “Mans šā gada atklājums ir lečo, sanāca labi,” viņš atzīst. Šie daždesmit vārdi izklausās kā neliels miera apraksts starp skaļiem aplausiem, no kā sastāv teātra dzīve. Tie arī atgādina, ka līdzsvars rodas ne tikai no lomām un prēmijām, bet no zemes, kurā pats esi iestādījis, un burkām, kuras pats esi piepildījis.

“Orākuls”, kas turpina “Rothko” vilni

Tvarkovska “Orākuls” atgriež skatītājus pie jautājuma, kur beidzas cilvēks un kur sākas mašīna. Stāsts slīd starp Alanu Tjūringu, kara tehnoloģijām un mūsdienu mākslīgo intelektu, lietojot infrasarkano un termo attēlošanu uz skatuves. Tā nav dekorācija, tā ir valoda, ar kuru izrāde runā par realitāti, zinātni un varu. Šīs estētikas dēļ publika sajūt kino un teātra saplūšanu, bet aktieriem tā ir neparasta koncentrācijas skola, kur blakus spēlē ne tikai partneri, bet arī kamera. Tieši šādā vidē Skrastiņa spēja turēt ritmu un humoru atgādina, kāpēc viņš jau gadiem ir viena no Dailes balsta sejām.

Artūrs Skrastiņš atzīst, ka visvērtīgākā dāvana ir atzinīgs vārds. Šogad viņš saņēma arī cepuri ar aci, kas redz cauri ikdienai. Tas iederas viņa ritmā, kurā no rīta iespējams paspēt lečo, vakarā “Orākulu”, bet pa vidu pasmaidīt par dzīvi. Un, ja godīgi, tieši tādas dāvanas paliek prātā, mazliet smieklīgas, ļoti personīgas un pilnas ar labu vēlējumu turpināt.