Mārtiņš Vilsons

Dzīvesgājums

Mārtiņš Vilsons dzimis Transportnijas ciematā Magadanas apgabalā, kur vecāki, Zenta Vilsone un polis Rolands Čehovičs, atradās izsūtījumā. Bērnības sākums Sibīrijā atstāja spēcīgu nospiedumu viņa pasaules izjūtā, ko vēlāk bagātināja ģimenes atgriešanās Latvijā 1970. gadu sākumā. Pusaudža gados viņš strādāja par skatuves strādnieku toreizējā LPSR Valsts akadēmiskajā Drāmas teātrī, kalpojot par pirmo tiltu uz aktiera profesiju. Pēc dienesta Padomju armijā, kas pagāja Baikāla–Amūras maģistrāles celtniecībā, Vilsons iestājās Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē un 1976. gadā, pie Oļģerta Krodera, uzsāka profesionālas gaitas Liepājas teātrī.

Deviņdesmitajos gados viņš vairākus gadus darbojās Rīgā, biežāk filmējoties Krievijā, taču atkal atgriezās Liepājā, kur līdz 2004. gadam vadīja savu neatkarīgo teātri Mūris. Pēc šī perioda Vilsons spēlēja Dailes teātrī līdz 2011. gadam, vēlāk strādāja arī Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un neatkarīgos projektos. Skatuvei paralēli viņš attīstījis režiju un producēšanu.

Ģimene

Mārtiņa Vilsona ģimenes stāstā savijas trimdas un atgriešanās pieredze. Arī jaunākais brālis Ēriks Vilsons kļuva par aktieri un dramaturgu, un radošās gaitas bieži vien gājušas līdzās. Aktieris bijis trīsreiz precējies, trešā sieva ir Zane Vilsone, dzimusi Lūciņa. No laulībām un attiecībām pasaulē nākuši astoņi bērni. Intervijās Vilsons uzsver, ka tieši ģimene un saknes Latvijā nodrošinājušas iekšējo līdzsvaru mainīgo teātra un kino periodu laikā.

Profesionālā karjera

Vilsona teātra ceļš sākās Liepājas teātrī, kur viņš pierādīja sevi dramatisku, arī pretrunīgu raksturu atveidē. Viņa repertuārā ir klasikas titullomas. Hamlets Viljama Šekspīra traģēdijā, Otello Dailes teātrī, kā arī Ibsena Pērs Gints. No nozīmīgām lomām minami arī Botvels lugā Marija Stjuarte, Kēreja Kamī Kaligulā un Humberts Nabokova Lolitas iestudējumā. Pēc neatkarīgā teātra Mūris darbības beigām aktieris pievienojās Dailes teātrim, bet vēlāk kā brīvmākslinieks strādājis vairākās Rīgas skatuvēs, regulāri piedaloties arī koncertizrādēs un literāri muzikālos projektos.

Kino un televīzijā atpazīstamību deva Aloiza Brenča detektīvfilma Mirāža, kur Vilsons nospēlēja galveno varoni. Sekoja piedzīvojumu filma Divus soļus no Paradīzes un darbi krievu kino, tostarp Intermeitene un Žurkas jeb nakts mafija. Atgriežoties Latvijas ekrānos, viņš redzams komēdijā Džimlai rūdi rallallā, ģimenes filmās Vectēvs, kas bīstamāks par datoru un Dvēseļu putenis, kā arī seriālos Nemīlētie un citos projekts. Ilgstošā pieredze ļāvusi aktierim elastīgi mainīt mērogu no skatuves monumentalitātes uz kameras tuvplānu.

Skatuves rokraksts un kino lomas

Vilsona spēles stilu veido racionāla, ritmiska domāšana un spēja iedzīvināt varoņa iekšējo loģiku. Uz skatuves viņš atsakās no ārēja dekora par labu precīzai mizanscēnas arhitektūrai, kurā liela nozīme piešķirta pauzei un skatienam. Tādēļ klasikas tēli, piemēram Hamlets vai Otello, izvēršas psiholoģiski motivētos stāstos, kuros skatītājs dzird ne tikai tekstu, bet arī apakšstraumes. Kameras priekšā aktieris saglabā ekonomisku, lakonisku izteiksmi, kas, savienojumā ar raksturīgu tembru un stāju, rada uzticamu realitātes sajūtu. Mirāžas varonis kļuva par sava laika kinematogrāfisku emblēmu, bet mūsdienu Latvijas kino Vilsons nereti spēlē tēvus, skolotājus, mentorus vai pretrunīgus autoritārus vīriešus, ienesot lomās sabiezētu dzīves pieredzi.

Citi fakti

Liepājas periodā Vilsons izveidoja un vadīja neatkarīgo teātri Mūris, ar ko izkopa producenta un režisora prasmes. Viņa teātra lomu sarakstā ir vairāk nekā sešdesmit izrādes, tostarp poētiski veidotas literatūras programmas, veltītas Aleksandram Čakam un citiem autoriem. Karjeras sākums saistās ar skatuves tehnisko darbu, kas vēlāk palīdzējis lielās formas režijā un scenogrāfijas sapratnē. Aktieris bieži runā par Sibīrijas bērnu likteņiem, un šī pieredze kļuvusi par tematisku pamatu arī dokumentāliem projektiem un sarunām ar auditoriju.