“X Faktors” ir pasaulē slavenākais muzikālo talantu šovs, kura franšīze pieder TV producentam Saimonam Kauelam (Simon Cowell). Latvijas versijā, ko pārraida kanāls TV3, šovs meklē ne tikai izcilas balsis, bet gan māksliniekus ar “to kaut ko” jeb “X faktoru” – neizskaidrojamu harizmu, skatuves pievilcību un spēju aizraut pūli. Atšķirībā no citiem konkursiem, šeit dalībniekus ne tikai vērtē, bet arī mentorē: katrs žūrijas loceklis uzņemas vadību pār konkrētu dalībnieku kategoriju (piemēram, “Jaunieši”, “Vokālās grupas” vai “25+”), palīdzot viņiem izvēlēties dziesmas, veidot vizuālo tēlu un sagatavoties lielajai skatuvei. Šovs sastāv no vairākiem posmiem – televīzijas atlasēm, nežēlīgā “krēslu izaicinājuma”, fināla atlasēm un, visbeidzot, krāšņām tiešraidēm, kur uzvarētāju nosaka skatītāju balsojums.
Ir svētdienas vakars, ārā līst lietus vai pūš drēgns rudens vējš, bet tūkstošiem mājsaimniecību visā Latvijā ieslēdz TV3. Kāpēc? Jo “X Faktors” nav vienkārši koncerts. Tas ir emocionāls amerikāņu kalniņš, kurā mēs redzam parastu cilvēku transformāciju par zvaigznēm. Mēs redzam kautrīgu puisi no laukiem, kurš pēkšņi atver muti un liek visai zālei piecelties kājās, vai pašpārliecinātu dīvu, kurai nākas norīt rūgtu krupi pēc žūrijas kritikas.
Šis šovs ir kļuvis par Latvijas popkultūras neatņemamu sastāvdaļu, aizpildot to tukšumu, ko savulaik atstāja leģendārā “Talantu Fabrika”. Taču “X Faktors” ir gājis soli tālāk – tehniskā kvalitāte, skatuves gaismas, skaņa un dzīvā pavadošā grupa padara katru svētdienas tiešraidi par augstas raudzes šovbiznesa notikumu.
Runājot par šova panākumiem, nevar nepieminēt žūriju. Tā ir kā labi ieeļļots mehānisms, kur katram ir sava loma, un tieši viņu savstarpējā ķīmija (un reizēm arī kašķi) veido lielu daļu no šova “garšas”.
Pirmkārt, mums ir Intars Busulis. Tautas mīlulis, kurš bieži vien glābj situāciju ar jokiem, kad gaisā virmo spriedze. Viņš ir emocionāls, reizēm impulsīvs, bet vienmēr cilvēcīgs. Intars ir tas mentors, kurš savējos aizstāvēs līdz pēdējam, pat ja priekšnesums nebūs bijis ideāls. Viņa komentāri bieži kļūst par interneta mēmēm, un viņa smiekli ir lipīgi.
Tad ir Aija Auškāpa. “Prāta Vētras” menedžmenta dzelzs lēdija. Viņa ir šova racionālais prāts un bieži vien – skarbā patiesība. Ja Intars mēģina būt diplomātisks, Aija pateiks tieši: “Tas nebija tīri,” vai “Tu neesi gatavs skatuvei.” Daudzi dalībnieki baidās tieši no viņas vērtējuma, taču tieši Aijas “Jā” bieži vien nozīmē visvairāk, jo tas ir nopelnīts ar smagu darbu, nevis tikai skaistām acīm. Viņa zina, ko prasa mūzikas bizness, un nemelo dalībniekiem par to, kas viņus sagaida.
Reinis Sējāns ir muzikālais intelektuālis. Viņš dzird nianses, ko parasts skatītājs varbūt nepamana. Reinis bieži meklē oriģinalitāti, dīvainību, kaut ko nestandarta. Viņš ir tas, kurš novērtēs nevis perfekti nostādītu balsi, bet gan unikālu tembru un personību. Viņa komentāri ir poētiski un reizēm filozofiski.
Un, protams, vēlākajās sezonās pievienojās Marats Ogļezņevs no “Musiqq”. Viņš ienesa svaigu, modernu skatījumu, pārstāvot radio hitu pasauli. Marats meklē dziesmas, kas skanēs radio, un māksliniekus, kas spēs pārdot ierakstus šodienas tirgū.
Markus Riva ir kļuvis par “X Faktora” seju. Būt šova vadītājam nav viegls darbs – tev jābūt gan psihologam aizkulisēs, mierinot raudošus dalībniekus, gan profesionālim tiešraidē, kur jāaizpilda pauzes un jāuztur temps. Markus to dara ar sev piemītošo eleganci. Viņš ir tas “labais policists”, kurš sagaida dalībniekus pēc žūrijas “cepien”, un bieži vien tieši viņa plecs ir tas, uz kura tiek izraudātas asaras – gan prieka, gan bēdu.
Šova struktūra ir veidota tā, lai maksimāli kāpinātu spriedzi. Viss sākas ar TV atlasēm. Tā ir daļa, ko daudzi skatītāji mīl visvairāk, jo šeit ir kontrasti. Mēs redzam “dīvānos ekspertus”, kuri uzskata, ka prot dziedāt (bet neprot), un mēs redzam īstus tīrradņus. Tas ir brīdis, kad žūrija pirmo reizi ierauga potenciālu.
Bet vislielākā drāma sākas posmā, ko sauc par “Krēslu izaicinājumu”. Tas ir psiholoģiski smagākais posms. Katram mentoram ir tikai trīs vai četri krēsli (atkarībā no sezonas noteikumiem), kas garantē vietu nākamajā kārtā. Iedomājieties – dalībnieks nodzied lieliski, mentors viņam iedod krēslu. Viņš apsēžas, laimīgs. Bet tad nāk nākamais, nodzied vēl labāk, un mentoram ir jāpieņem lēmums: vai atņemt krēslu tam, kurš tur jau sēž? Asaras, dusmas, neizpratne un žūrijas savstarpējie strīdi – tas viss padara “krēslu izaicinājumu” par nervus kutinošu piedzīvojumu.
Tie, kuri izdzīvo krēslus, nonāk fināla atlasēs vai uzreiz tiešraidēs (atkarībā no sezonas formāta). Tiešraides ir šova kulminācija. Te vairs nav montāžas, nav iespējas pārrakstīt. Tev ir viena dziesma, pāris minūtes, un visa Latvija skatās. Šeit pieslēdzas stilisti, horeogrāfi, tiek veidoti grandiozi priekšnesumi ar dejotājiem, pirotehniku un vizuālajām projekcijām. Un, protams, skatītāju balsojums, kas bieži vien apgriež visu kājām gaisā.
Katra sezona ir nesusi savu stāstu. Arturs Gruzdiņš, pirmās sezonas uzvarētājs, pierādīja, ka roks nav miris un ka vienkāršība un patiesums uzvar. Viņa uzvara bija triumfs “čalim no blakus mājas”.
Otrā sezona atnesa starptautisku garšu ar baltkrievieti Kattie. Tas izraisīja daudz diskusiju sabiedrībā – vai Latvijas šovā jāuzvar ārzemniecei? Bet viņas vokāls bija nenoliedzami spēcīgs. Šī sezona parādīja, ka mūzikai nav robežu.
Trešā sezona piederēja Elīnai Gluzunovai. Viņas stāsts bija par māti, kura nebaidās sapņot. Viņas izpildītās balādes, it īpaši latviešu valodā, aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Elīna pierādīja, ka ģimene un bērni nav šķērslis karjerai, bet gan motivācija.
Ceturtajā sezonā uzvaras laurus plūca Grēta Grantiņa. Jauna, moderna, ar skaidru vīziju. Viņa pārstāvēja jauno paaudzi – stilīgu, pašpārliecinātu popmūziku, kas varētu skanoēt jebkurā Eiropas radiostacijā.
Un visbeidzot, piektā sezona iepazīstināja mūs ar Emiliju Bērziņu. Meitene ar ģitāru, ar savu īpašo, nedaudz melanholisko un ļoti dziļo skanējumu. Viņa nebija tipiska “popzvaigzne” ar spīdumiem, viņa bija māksliniece ar dvēseli. Viņas uzvara bija apliecinājums tam, ka skatītāji novērtē unikalitāti un personību, ne tikai perfekti nostādītu vokālu.
Bet “X Faktors” ir unikāls ar to, ka uzvarētājs ne vienmēr ir lielākais ieguvējs. Atcerēsimies grupu “Baritoni”. Viņi neuzvarēja, bet kļuva par vienu no pieprasītākajām grupām Latvijas kultūras namos un ballēs. Vai grupu “Citi Zēni” – lai gan viņi kā grupa šovā nepiedalījās tādā sastāvā, vairāki tās dalībnieki savu ceļu sāka tieši “X Faktorā” vai ap to, un vēlāk aizbrauca pārstāvēt Latviju Eirovīzijā. Šovs kalpo kā platforma, kā tramplīns. Tas iedod atpazīstamību, bet tālākais ir paša mākslinieka rokās.
Skatītājs redz tikai spožo fasādi. Bet aizkulisēs notiek milzīgs darbs. Vokālie pedagogi (kā Maija Sējāne un citi) strādā ar dalībniekiem stundām ilgi, slīpējot katru noti. Deju mēģinājumi notiek līdz vēlai naktij. Stilisti meklē tērpus, kas izskatītos labi kameras objektīvā.
Dalībniekiem tā ir milzīga slodze. Daudzi no viņiem nāk no parastas ikdienas – skolas vai darba birojā – un pēkšņi tiek iemesti vidē, kur jāsniedz intervijas, jāpozē fotogrāfiem un jātiek galā ar sociālo tīklu komentāriem. Un komentāri ne vienmēr ir jauki. “X Faktors” ir arī pārbaudījums cilvēka psihei. Spēja “turēt sitienu” ir tikpat svarīga kā spēja paņemt augsto noti.
Galvenā balva – līgums ar “Universal Music” – skan vilinoši. Bet ko tas nozīmē? Tas nenozīmē automātisku slavu visā pasaulē. Tas ir darba līgums. Tas nozīmē, ka ar tevi strādās profesionāļu komanda, palīdzēs ierakstīt singlus, veidot mārketingu. Bet tas arī uzliek pienākumus. Vēsture rāda, ka ne visi uzvarētāji spēj noturēties virsotnē. Daži izdod vienu albumu un pazūd, citi cīnās gadiem, lai atrastu savu īsto skanējumu. “X Faktors” iedod makšķeri, nevis zivi.
Piemēram, Arturs Gruzdiņš joprojām aktīvi muzicē, taču nav kļuvis par “superzvaigzni” arēnās. Savukārt Grēta un Emilija vēl ir sava ceļa sākumā, un viņu potenciāls ir milzīgs. Mūzikas tirgus Latvijā ir mazs, un konkurence ir sīva. Bieži vien tieši dziesmu autori ir tie, kuru trūkst visvairāk, nevis dziedātāju. Ja tev nav laba repertuāra, pat ar labāko balsi nepietiks.
Neskatoties uz kritiku, kas reizēm izskan par šova formātu vai žūrijas lēmumiem, “X Faktors” joprojām ir kvalitatīvākais muzikālais šovs Latvijas televīzijā. Tas dod iespēju. Iespēju tikt pamanītam, iespēju mācīties no labākajiem un iespēju saprast – vai skatuve tiešām ir tavs aicinājums.
Kamēr vien Latvijā būs cilvēki, kuri dušā dzied un sapņo par “Arēnu Rīga”, “X Faktors” būs aktuāls. Mums patīk pelnrušķītes stāsti. Mums patīk just līdzi, balsot un diskutēt pie pirmdienas rīta kafijas birojā: “Vai redzēji, kā viņš vakar nodziedāja?” Tas vieno sabiedrību, un tādēļ šis šovs ir kas vairāk par vienkāršu izklaidi. Tas ir stāsts par mums pašiem, par mūsu talantiem un drosmi uzdrīkstēties.
