Ir mūziķi, kas laiku lauž ar vienu dziesmu. Ir mūziķi, kas to dara desmitgadēm, ar katru gadu no jauna pierādot, ka skatuve ir viņu telpa. Maestro Raimonds Pauls pieder pie otrajiem. Pēc jaunās koncertprogrammas atklāšanas viņš lakoniski rezumē, ka lielākais prieks ir pats fakts, ka var kustēties, spēlēt un būt kopā ar cilvēkiem, kuri izturas labi. Šis teikums izklausās vienkārši, taču tajā saspiedusies lielas karjeras pieredze, disciplīna un pietāte pret publiku. Tālāk ielūkosimies, ko šāda nostāja nozīmē māksliniekam viņa dzīves nogrieznumā, kādas idejas un sadarbības šobrīd virza Paula mūziku, un ko klausītājs var gaidīt nākamajos mēnešos.
Kāpēc šodienas Pauls ir īpaši interesants
Raimonda Paula repertuārs ir kā paralēla Latvijas kultūras vēsture, sākot ar radio nama gadiem un teātra mūziku, līdz estrādes klasikai un džeza krustpunktiem. Šodienas intriga nav tikai nostalģija par “Mēmā dziesma” vai “Zilā”. Uz skatuves redzam komponistu un pianistu, kurš turpina riskēt, pāraranžēt, aicināt jaunus partnerus un īstenot programmas, kas klausītājiem piedāvā vairāk par atmiņu ceļojumu. Rīgas džeza un globālās mūzikas tradīciju festivāli viņa mūzikai atver cita veida telpu, kur Paula kompozīcijas ieelpo pilsētas ritmu un improvizācijas brīvību. Pēdējos gados īpaši spilgti izcēlušās sadarbības ar starptautiskiem viesiem, kur Paula melodijas iegūst jaunu krāsu un frāzējumu, piemēram, džeza vokālistes interpretācijās, kas Rīgā pulcēja auditoriju, lai dzirdētu Maestro dziesmas citā, amerikāniski piesātinātā gaismā. Šādas tikšanās ne tikai atspirdzina repertuāru, tās rāda, ka Pauls nebaidās no dialoga ar pasauli, saglabājot savus latviskos motīvus un melodisko kodu.
Vēl viens šodienas Paula šķautnes piemērs ir krustpunkti ar hiphopa un popa scēnu, kuros “Laternu stundā” vai citi motīvi tiek pārcelti mūsdienīgā skanējumā. Tās nav nejaušas kaverversijas, bet radošs tilts starp paaudzēm, kas klausītājam palīdz apjaust, kāpēc Pauls joprojām “skan”. Mūzika, kas spēj atdot sevi citos žanros, ir dzīva mūzika.
Taču vissvarīgāk, šobrīd Maestro mūzikā jūtams mierīgs pašvērtējums. Viņš nerunā par jauninājumu sacensībām, bet par vienkāršu patiesību, ka skatuve palīdz justies labāk un satikt klausītāju. Tieši tas izskaidro, kāpēc jaunās programmas izskan ar mierīgu precizitāti. Tās nav atskaites par pagātni, tās ir sarunas ar tagadni.
Programmas, kurām vērts sekot
Paula gadskārtā Latvijas koncertdzīve ir īpaši dinamiska. Viena līnija vijas cauri sadarbībām ar akadēmiskās mūzikas solistiem un koriem, kur Maestro melodijas tiek ietērptas plašākā vokāli simfoniskā ainavā. Liela mēroga koncerti ar simtiem dziedātāju rāda, cik dziļi Paula dziesmas iesakņojušās kopdziedāšanas kultūrā, un kā tās pārtop par kopīgiem rituāliem. Vairākos projektos paredzēta gan klasisko dziesmu atgriešanās, gan jaunu aranžiju pirmatskaņojumi, kas mijas ar jaunāko komponistu veltījumiem Maestro mantojuma iedvesmā. Šie notikumi nav tikai svētku programmu sērija, tie ir sava veida kurss Latvijas mūzikas identitātē, kur vienā vakarā var sadzirdēt estrādi, kino mūziku, teātra motīvus un džezu.
Ja runājam par kamermēroga vakariem, īpaši pieprasītas ir programmas, kur Pauls sēž pie klavierēm plecu pie pleca ar vienu vai dažiem solistiem. Pēdējā laikā publika izpērk koncertus, kuros līdzās Maestro stājas jaunās paaudzes balsis. Tie ir vakari, kuros mākslinieki “elpo vienā teikumā”, un tieši šāds muzikālais dialogs padara klasiskās melodijas par šodienas dziesmām. Nav pārspīlēti teikt, ka koncerta laikā klausītājs ieraudzīs arī pedagogu un kuratoru, kurš, spēlējot, atdod skatuvi partnerim, reizēm pārejot vieglā pavadībā, citreiz aizdedzot improvizācijas dzirksti.
Trešais virziens ir festivāli, kas ieliek Paulam plecā gan Latvijas, gan starptautisku auditoriju. Jaunās interpretācijas pie Rīgas džeza skatuvēm un pilsētas vasaras programmām atgādina, ka Maestro mūzika labi jūtas ārpus koncertzāļu sienām. Šeit notiek arī eksperimenti ar ritmiku, skatuves dramaturģiju un dziesmu stāstniecību, kas iezīmē sasvēršanos uz jaunu klausīšanās paradumu pusi.
Lai šos virzienus saprastu kopā, pietiek iedomāties vienu vakaru. Sākumā izskan populārākais melodiskais motīvs klavierēm, pēc tam tas pārmetas uz džeza harmoniju un beidzot atgriežas koru skanējumā, kur dziesma kļūst par kopīgu elpu. Tas ir ceļš, kuru Pauls šobrīd rāda, un kurā katra programma papildina nākamo.
Kas paliek aizkulisēs: disciplīna, veselība, atbildība
Vienkāršais teikums, ka iepriecina fakts, ka vari kustēties un uzstāties, atklāj darba etiķeti. Pirmkārt, ikdiena nav tikai mēģinājumi un koncerti. Tā ir hronoloģija, kur katru nedēļu jāatjauno programma, jāpielāgo repertuārs balsu sastāvam, jāstrādā ar skaņu, tempiem un frazējumu. Šāda stabilitāte nav iespējama bez disciplīnas. Otrkārt, veselības rūpes nav greznība māksliniekam, kuram priekšā gaismas un klavieru soliņš. Enerģija skatītāju rindās tiek saņemta, bet tā arī jāspēj atdot. Tāpēc skatuves ritms prasa gudru dienas režīmu, atjaunošanos un atsvaru starp koncertiem un klusumu.
Treškārt, atbildība. Skatuve piešķir prieku, taču katra uzstāšanās ir solījums publikai. Raimonds Pauls allaž uzsvēris, ka vieglprātība te neder. Pat ja programmā ir daudz pazīstamu skaņdarbu, katrs koncerts ir jāpaspilgtina ar šodienas akcentiem, neļaujot nokrist rutīnā. Arī šobrīd, kad viņa vārds ir zīmogs, Maestro saglabā prasīgumu pret sevi un partneriem. Tas izskaidro, kāpēc publika joprojām tic šiem vakariem, atnāk ar gaidām un atgriežas.
Divi praktiski padomi klausītājam:
- izvēlies datumu ar pietiekamu laiku pirms koncerta, lai vari iepazīties ar programmas repertuāru un atnākt sagatavots;
- ja iespējams, klausies Paula dziesmas vairākās interpretācijās, piemēram, studijas ierakstu un koncertā, šādi atšķirīgās nianses iemirdzas spilgtāk.
Pievienotā vērtība top turpat. Gadā, kad Maestro atkal un atkal iekāpj uz skatuves, koncerti kļūst par rituāliem, kuros tiek atjaunots Latvijas populārās mūzikas pamats. Tie nav vien pasākumi kalendārā. Tie ir atgādinājumi, ka melodija un valoda var savienot cilvēkus neatkarīgi no vecuma, mūzikas izglītības vai žanra gaumes.
Skatoties uz priekšu, jāmin arī jaunie izdevumi un programmu partitūras, kas nonāk klausītāju un koru rokās. Tie ļauj skolām, amatieru kolektīviem un profesionāļiem Paula mantojumu turpināt tālāk, ievērojot komponista gaumi, bet neatsakoties no radošas elpas. Vairāki šāda veida projekti tuvākajos mēnešos solās apvienot klasiku ar pirmatskaņojumiem. Tātad stāsts turpinās ne tikai koncertzālēs, bet arī mēģinājumu telpās visā Latvijā.
Un vēl viens aspekts, kas bieži paliek aiz kulisēm, ir sadarbības ar instrumentālistiem. Džeza ritma grupas, kurās līdzās Paulam spēlē basģitāra, bungas un ģitāra, ienes groovu, kas ļauj pazīstamai melodijai iegūt citu svara centru. Šajā formātā Maestro spēlē ne tikai pianista, bet arī kapelmeistara lomu, ar vienu skatienu un žestu mainot dinamiku un frāzes garumu. Tā ir patiesā koncertvakara maģija, ko ierakstos ne vienmēr piefiksē.
Noslēgumā atgriezīsimies pie sākuma teikuma. “Priecē, ka vēl kustos.” Tas nav pašironisks joks. Tā ir formula, ko varētu piespraust pie jebkuras radošas profesijas. Kustība šeit nav tikai fiziska spēja uzkāpt uz skatuves. Tā ir gatavība atkārtot būtisko, bet nekad nekopēt sevi. Tieši šī kustība, iekšējā un ārējā, šobrīd padara Raimonda Paula koncertus par īpašu pieredzi.
