Ja kādam palūgtu definēt Latvijas 21. gadsimta sākuma televīzijas “zelta laikmetu”, viena no pirmajām atbildēm noteikti būtu – “UgunsGrēks”. Tas nebija vienkārši seriāls. Tā bija ikvakara rutīna, sociāls rituāls un fenomens, kas uz vairākiem gadiem “pielīmēja” pie ekrāniem simtiem tūkstošu skatītāju. Kad 2009. gadā TV3 ēterā parādījās pirmās sērijas, nomainot iepriekšējo muzikālo un vizuālo identitāti, neviens vēl nenojauta, ka tiek atšķirta jauna, monumentāla nodaļa Latvijas popkultūrā.
Šis ir stāsts par to, kā no viena kanāla krīzes dzima otra kanāla leģenda, kā teātra elites aktieri kļuva par “ģimenes locekļiem” katrā Latvijas mājā un kāpēc pat gados pēc seriāla beigām interese par to noplok tikai nedaudz.
Lai saprastu “UgunsGrēka” saknes, ir jāatgriežas nedaudz senākā pagātnē. Seriāla DNS meklējams Latvijas Televīzijas projektā “Neprāta cena”. Tieši tur, sabiedriskā medija paspārnē, piedzima Leons, Marta, Vadims un citi iemīļotie tēli. Taču 2008. gada ekonomiskā krīze cirta smagu robu LTV budžetā, un finansējuma trūkuma dēļ projektu nācās slēgt.
Skatītāju sašutums tobrīd bija milzīgs – tauta jutās apzagta, jo iemīļotie varoņi tika atņemti pusvārdā. Bet glābējs nāca no komerctelevīzijas puses. TV3 pieņēma drosmīgu un stratēģiski ģeniālu lēmumu: pārņemt seriāla radošo komandu, režisori Intu Gorodecku un aktieru kodolu, lai veidotu stāsta turpinājumu. Juridisku iemeslu dēļ nācās mainīt nosaukumu un nedaudz koriģēt vidi (no lauku viesu nama uz pilsētas viesnīcu), un tā radās “UgunsGrēks”.
Pāreja uz TV3 ļāva seriālam kļūt vizuāli krāšņākam un dinamiskākam. Tas kļuva par produktu, kas spēja konkurēt ar lielajiem ārzemju seriāliem, piedāvājot to, ko tie nespēja – vietējo valodu un mentalitāti. Arī muzikālais noformējums piedzīvoja evolūciju – ja sākumā skanēja “Tumsa”, tad vēlāk par seriāla neatņemamu sastāvdaļu kļuva Ginta Stankeviča un Guntara Rača hitu melodijas, īpaši jau “Tici vai nē”, kas kļuva par neoficiālu mīlestības himnu.
Ja “UgunsGrēkam” būtu karalis, tas noteikti būtu Ģirts Ķesteris. Viņa atveidotais Leons (un vēlāk viņa dvīņubrālis Fēlikss) bija seriāla ass, ap kuru griezās visa pārējā pasaule. Leons bija klasisks romantiskais varonis – cēls ārsts, bieži vien cietējs (atcerēsimies akluma periodu un neskaitāmos sprādzienus), kurš nepārtraukti meklēja savu īsto mīlestību.
Ķestera fenomenālā spēja noturēt skatītāja uzmanību 17 sezonu garumā ir apbrīnojama. Viņš spēlēja gan traģēdiju, gan komēdiju. Skatītāji internetā joprojām meklē informāciju “ugunsgrēks aktieri” tieši lai atcerētos Leona daudzās sievas un draudzenes. Leona attiecības ar Elizabeti (Maija Doveika) kļuva par vienu no centrālajām un emocionālākajām mīlas līnijām seriāla vēsturē. Viņu kāzas, šķiršanās, atkalapvienošanās un Elizabetes traģiskā “pazušana” lika raudāt tūkstošiem mājsaimnieču.
Taču scenāristi (ar Guntu Kalniņu vadīto komandu priekšgalā) saprata, ka ar vienu pareizo varoni nepietiek. Tāpēc tika ieviests Fēlikss – Leona brālis, kurš bija pilnīgs pretstats. Huligāns, avantūrists, bet ar labu sirdi. Tas ļāva Ķesterim parādīt savu aktiermākslas daudzpusību, vienā sērijā spēlējot divus diametrāli pretējus tēlus.
Tomēr “UgunsGrēks” nebūtu kļuvis par leģendu tikai ar mīlas intrigām vien. Tā patiesā dvēsele un tautas mīlestības atslēga slēpās “vienkāršajos cilvēkos” – viesnīcas personālā.
Iespējams, vislielākais seriāla panākums bija Regīnas Devītes atveidotā istabene Zenta. Sākotnēji iecerēta kā otrā plāna tēls, Zenta izauga par seriāla sirdsapziņu un komisko centru. Viņa bija tā, kas zināja visu, dzirdēja visu un, galvenais, pateica to, ko domā skatītājs. Zentas tēls bija tik spilgts, ka aktrise uz ielas tika uzrunāta tikai kā Zenta. Viņas naivums, sajaukts ar lauku viltību un nelokāmu vēlmi atrast vīru, padarīja viņu par vienu no mīlētākajiem tēliem Latvijas TV vēsturē.
Viņas skatuves partneris, Egils Melbārdis bārmeņa Gunāra lomā, veidoja perfektu duetu. Gunārs bija tas “normālais” cilvēks trakajā viesnīcā – labsirdīgs, nedaudz neveikls mīlas lietās, bet vienmēr gatavs palīdzēt. Gunāra un Zentas dialogi bieži vien kļuva par folkloru.
Neviens stāsts nav pilnīgs bez spilgtiem antagonistiem vai vismaz ļoti kolorītiem tēliem. Šajā kategorijā nepārspēts palika Jakovs Rafalsons un viņa atveidotais Vadims Felzenbahers. Krievu izcelsmes biznesmenis, kurš runāja smieklīgā, bet ļoti saprotamā “Latvijas krievu” valodā, kļuva par leģendu. Viņa teiciens “Jopcik rozīt!” (un citi, mazāk pieklājīgi) iegāja tautas sarunvalodā. Vadims nebija ļauns – viņš bija viltīgs, mantrausīgs, bet savā veidā ļoti mīlošs tēvs un vectēvs.
Savukārt stila ikonas statusu ieguva Zane Daudziņa Helēnas lomā. No kaprīzas blondīnes viņa gadu gaitā transformējās par gudru, kaut arī ekscentrisku sievieti. Viņas smiekli un spēja iekulties nepatikšanās kopā ar Vadimu bija seriāla humora stūrakmens.
Analizējot atslēgvārdus “ugunsgrēks lomās”, redzams, ka skatītājus joprojām interesē plašais aktieru ansamblis. Seriāls bija unikāls ar to, ka tajā plecu pie pleca strādāja dažādu paaudžu zvaigznes.
No vienas puses – Nacionālā teātra leģendas. Uldis Dumpis (Aivars Pētersons) un Ilze Vazdika (Milda) seriālam piešķīra pamatīgumu un kvalitātes zīmi. Viņu klātbūtne signalizēja: “Šis nav lēts šovs, šī ir nopietna aktierspēle.” Milda kā virtuves pavēlniece bija seriāla ētiskais kompass – stingra, bet taisnīga.
No otras puses, “UgunsGrēks” kalpoja kā tramplīns jaunajiem aktieriem. Daudzi šobrīd pazīstami teātra un kino aktieri savas pirmās ugunskristības guva tieši šajā “konveijerā”. Seriāla filmēšanas temps bija ārprātīgs, kas no aktieriem prasīja milzīgu disciplīnu un spēju ātri iegaumēt tekstu. Tā bija skola, kuru izgāja gandrīz visa Latvijas aktieru ģilde.
Skatītāji redzēja tikai spožo fasādi, bet darbs “UgunsGrēka” paviljonā (kādā angārā Rīgas nomalē) bija smags. Režisore Inta Gorodecka tiek minēta kā šī kuģa dzelzs lēdija. Viņas spēja “savākt” radošo komandu un nodrošināt, lai katru vakaru ēterā būtu jauna sērija, ir apbrīnojama.
Scenāristu komandai, ko vadīja Gunta Kalniņa, bija jābūt ģeniālai, lai 17 sezonu garumā izdomātu arvien jaunus pavērsienus. Viesnīca piedzīvoja visu – ugunsgrēkus, sprādzienus, ķīlnieku krīzes, amnēzijas, slepkavības un pat spoku parādīšanos. Lai gan kritiķi reizēm smīnēja par sižeta neticamību, skatītāji to piedeva, jo “UgunsGrēks” bija pasaka pieaugušajiem.
Kad 2017. gadā tika paziņots par seriāla beigām, daudziem tas bija šoks. Taču veidotāji saprata – labāk aiziet, kamēr esi virsotnē. Fināla sērijas pulcēja rekordlielu auditoriju.
Tomēr stāsts ar to nebeidzās. Pieprasījums pēc “UgunsGrēka” satura joprojām ir augsts. To pierāda fakts, ka Go3 un TV3 Play platformās vecie ieraksti joprojām tiek aktīvi skatīti. Tas arī pamudināja veidotājus uz īslaicīgu “Atgriešanos” pēc vairākiem gadiem, kas, lai arī nespēja pilnībā atgriezt veco spozmi, parādīja, ka Leons un Zenta joprojām ir mīlēti.
“UgunsGrēks” ir atstājis neizdzēšamas pēdas. Tas pierādīja, ka Latvija var radīt paši savu, kvalitatīvu un ilgspēlējošu seriālu. Tas radīja kopības sajūtu – nākamajā rītā darbā vai skolā visi apsprieda: “Vai tu redzēji, ko Vadims izdarīja?” Šodien, atskatoties uz šo laiku, “UgunsGrēks” vairs nav tikai seriāls. Tas ir nozīmīgs kultūrvēsturisks nospiedums, kas iemūžinājis veselu aktieru paaudzi un Latvijas sabiedrības noskaņojumu desmitgades garumā.
